Kā veidojas imunitāte?

Imunitāti veido mūsu asinīs esošās antivielas pret kādu konkrētu saslimšanu. Lai gan dabiska imunitāte mums piemīt jau piedzimstot, dzīves laikā tā kļūst spēcīgāka, un mūsu organisms spēj labāk sevi aizsargāt no slimībām.

Kā veidojas imunitāte?

Imunitāte palīdz atpazīt svešos mikroorganismus – baktērijas, vīrusus un parazītus. Imūnsistēma īsteno organisma aizsardzību, nosakot sev piederošas olbaltumvielas, kas atrodas uz šūnu virsmas. Tādā veidā imūnsistēma iemācās ignorēt sev piederošas olbaltumvielas un reaģēt uz svešajām.

Kas ir antigēns?

Par antigēnu var uzskatīt jebkuru vielu vai substanci, kas aktivizē cilvēka imūnsistēmas atbildi. Vairumā gadījumu antigēni ir baktērijas, sēnītes, vīrusi, toksīni, bet var būt arī mūsu pašu kļūdainās vai mirušās šūnas.

Kādi imunitātes veidi pastāv?

Pamatā imunitātei ir divi veidi: iedzimtā un iegūtā imunitāte. Iegūtā imunitāte tālāk iedalās pasīvajā un aktīvajā imunitātē. Pasīvā un aktīvā imunitāte var būt dabiski vai mākslīgi iegūta.

Iedzimtās imunitātes atbilde uz kaitīgu vielu vai mikroorganismu ir ātra (tā reaģē minūšu vai stundu laikā) un tai nav imunoloģiskās atmiņas.

Savukārt, iegūtā imunitāte ir specifiska un tai piemīt minētā atmiņa (laicīga un efektīvāka imūnā atbilde uz atkārtotu saskari ar konkrētu antigēnu).

Iedzimtā imunitāte

Iedzimtā imunitāte ir organisma aizsargspēja no dzimšanas, kas aktivizējas bērnam piedzimstot. Iedzimtās imunitātes uzdevums ir ātri reaģēt uz visu svešo un bīstamo.

Iedzimtā imunitāte izpaužas kā organisma fiziskā barjera (āda un gļotāda) un tās atbilde uz kaitīgu vielu vai mikroorganismu ir ātra (iekaisums ap infekcijas vietu). Iedzimtajai imunitāte nav imunoloģiskas atmiņas.

Iekaisums ir viena no pirmajām imūnās sistēmas atbildes reakcijām uz infekciju vai kairinājumu. Savainotās šūnas izdala ķīmiskas vielas, kas stimulē iekaisumu, tādējādi veidojot fizisku barjeru, kas kavē infekcijas izplatīšanos un veicina audu dzīšanu.

Iegūtā imunitāte

Iegūtā imunitāte ir specifiska, iegūta dzīves laikā un tai piemīt imunoloģiskā atmiņa (laicīga un efektīva imūnā atbilde uz atkārtotu saskari ar konkrētu slikto mikroorganismu).

Pastāv uzskats, ka bērnam mazotnē jāiepazīst pasaule, tostarp jāsaskaras arī ar netīrumiem. Tāds apgalvojums saistīts ar nepieciešamību izveidot iegūto imunitāti, kura attīstās cilvēka dzīves laikā.

Iegūtā imunitāte iedalās pasīvajā un aktīvajā imunitātē, un katra no tām var būt dabiski vai mākslīgi iegūta.

Pasīvā imunitāte

Pasīvā imunitāte ir organisma spēja antivielas (olbaltumvielas, kas palīdz organismam cīnīties ar infekcijām) iegūt un izmantot, nevis saražot pašam. Piemēram, bērns saņem antivielas no mātes piena vai tās tiek ievadītas injekciju veidā. Šajā gadījumā organisms pats antivielas neražo, tādēļ to sauc par pasīvo imunitāti. Pasīvā imunitāte nav pastāvīga, jo saņemtās antivielas ar laiku izzūd.

Aktīvā imunitāte

Aktīvās imunitātes pamatā ir organisma imunoloģiskā atmiņa, kas veidojusies organismam iepriekš saskaroties un cīnoties ar nevēlamajiem mikroorganismiem. Nākamajās reizēs organisms atpazīst slimības izraisītājus, prot izstrādāt nepieciešamās antivielas un lietot tās atkārtoti. Rezultātā otrreiz vairs nesaslimsim vai slimosim vieglāk, jo ķermenis jau zina, kā ar slimību tikt galā.

Aktīvā imunitāte veidojas ne tikai pēc pārslimotas infekcijas, bet arī pēc vakcinācijas.

Imunitāte un vakcīnas

Vakcīnas “apmāca” imūnsistēmu radīt antivielas, tāpat kā tās tiek radītas dabiski pārslimojot infekciju.

Vakcīna, atšķirībā no pašas slimības, ir laboratoriski apstrādāta tā, lai tā nebūtu bīstama. Galvenokārt, vakcīnas satur īpaši apstrādātus, novājinātus vai nedzīvus slimības ierosinātājus, kas nevar izraisīt slimību. Dažas vakcīnas satur tikai informāciju par vīrusu, nevis pašu vīrusu, tādēļ arī nevar izraisīt slimību vai to pastiprināt, ja cilvēks jau ar to saslimis.

Kāpēc vakcinēties?

Vakcinācijas mērķis ir stimulēt antivielu ražošanu un imunoloģiskās atmiņas veidošanos bez slimības. Vakcinācija ir vienkāršs un efektīvs veids, kā pasargāt sevi un savus mīļos no bīstamām un nāvējošām slimībām.

Kad vakcinēts cilvēks saskaras ar īstu, infekciozu vīrusu vai baktēriju, viņa imūnsistēma to jau “atceras” no vakcīnas. Imūnsistēma aktivizē jau radušās konkrētās antivielas un “nonāvē” vīrusu vai baktēriju, tādēļ cilvēks neslimo smagi vai nenomirst no slimības.

Kā darbojas vakcīnas?

Vakcinācijas laikā ķermenī tiek ievadīta nedzīva vai novājināta mikroorganisma forma. Vakcīna nekad neizraisa slimību – tikai imūnreakciju!
Imūnsistēma, reaģējot uz nedzīvo vai novājināto mikroorganismu, ražo atbilstošās antivielas iespējamai cīņai ar slimības ierosinātāju.
Organismā pēc vakcinācijas veidojas imunoloģiskā atmiņa, kas atpazīst attiecīgo mikroorganismu.
Nonākot saskarsmē ar dzīvu mikroorganismu, pret kura izraisīto slimību cilvēks ticis vakcinēts, organisms to “atceras”, zina, kā ar to cīnīties, un izmanto šai cīņai pēc vakcinācijas izstrādātās antivielas. Tādēļ imūnsistēma baktēriju vai vīrusu iznīcina, pirms tas nodara kaitējumu veselībai.

Mūsu imūnsistēmai piemīt laba atmiņa. Kad esam saņēmuši vienu vai vairākas vakcīnas devas, aizsardzība pret slimību saglabājas ilgu laiku. Mums nav jāslimo smagi vai jābaidās par savu dzīvību, jo visas plaši pieejamās vakcīnas ir starptautiski apstiprinātas un atzītas par drošām sabiedrības veselībai.

Kā veidojas imunitāte?